Par baleta pirmsākumiem domas dalās. Plaši izplatīts ir viedoklis, ka par šī dejas žanra aizsākumu uzskatāms 1581. gads, kad Luvrā notika baleta "Ballet Comique de la Reine" pirmizrāde. Arī citi avoti tiecas XVI gadsimtu uzrādīt par baleta kā mākslas žanra veidošanās sākumu, saistot to ar tā laika Francijas kultūras dzīvi. Taču pastāv arī uzskats, ka balets radies krietni agrāk - 1489. gadā, kad tika uzvesta "Bergoncio di Botas" (Bergonzio di Botta) baleta izrāde "Milānas dodža" kāzās, un tikai pēc tam šis Itālijā dzimušais jaunais mākslas žanrs nonācis Francijā, kur turpinājis sarežģītu un ilgu pilnveidošanās ceļu. Neatkarīgi no tā, kurā valstī radies vispirms, balets bija viena no spilgtākajām Renesanses zvaigznēm un civilizācijas kultūras vērtībām. Tāds tas ir arī mūsdienās. Arī Latvijas baletskolas ir palaidušas pasaulē izcilus dejotājus, kam lemts mirdzēt uz lielās operas skatuves. Mūsu pašu Māris Liepa, Modris Cers, Mihails Barišņikovs, kā arī tādas pasaules zvaigznes kā Maija Pļisecka, Natālija Osipova, Dārsija Busela - tie ir tikai daži no vārdiem, kuri katra baleta mīļotāja sirdij liek iepukstēties straujāk.
Baleta pirmsākumos līdz pat aptuveni 18. gadsimta vidum ierastie baleta apavi bija kurpes ar augstiem papēžiem. Pirmā dejotāja, kura sāka izmantot čībiņas bez papēžiem, bija leģendārā franču balerīna Marija Kamargo (Marie Camargo, 1710.-1770.), kas viņai ļāva izpildīt lēcienus, kas augstpapēžu kurpēs bija teju neiespējami. Pirmā dejotāja, kura dejoja uz pilna pirkstgala (en pointe) puantes pirmsākumos, bija zviedriete Marija Taglioni (Marie Taglioni) 19. gs. baletā "Silfīda".